Ozolus no citiem kokiem var atšķirt pēc lapu pumpuriem, kas veidojas kopās zariņu galā, un to ozolzīlēm. Vēlā pavasarī ozoli ražo garas vīrišķo ziedu stīgas, ko sauc par ķekatām. Neilgi pēc tam ozolzīles sāk veidoties. Lai arī daudzi cilvēki ozolus saista ar ikoniskajām lobētajām lapām, dažiem Ziemeļkarolīnas ozoliem ir izveidojušās iegarenas lapu formas bez daivām. Hercoga universitātes vietnē ir identificētas 29 dažādas ozolu sugas Ziemeļkarolīnā, no kurām 28 ir vietējie iedzīvotāji. Lai atšķirtu visbiežāk sastopamās šķirnes, galvenokārt jāievēro lapu, ozolzīļu un koka biotopu iezīmes.
Nosakot ozolus, ievērojiet lapu daivu formu un dziļumu.1. solis
Aprakstiet lapu formu. Šaurās, konusveida lapas bez daivām pieder pie vītolu ozola (Quercus phellos). Lapas, kas sākas šauri un paplašinās līdz platam, apaļam galam, kurām arī nav daivas, pieder lauru ozolam (Q. hemisphaerica). Lapas ar trim asiem punktiem taisnā leņķī viena no otras pieder tītara ozoliem (Q. laevis), kas nosaukti par lapu līdzību ar tītara kāju.
2. solis
Ievērojiet, vai lapu daivas ir noapaļotas vai smailas. Noapaļotās daivas norāda, ka koks pieder balto ozolu grupai, savukārt smailās daivas pieder sarkanā ozola grupai.
3. solis
Saskaita cilpu skaitu uz lapas ar noapaļotām daivām un novēro, vai tās ir seklas vai dziļas. Septiņas vai vairāk dziļas daivas norāda uz austrumu balto ozolu (Q. alba), savukārt mazāk nekā septiņas norāda uz ozolu pēc kārtas (Q. stellata) vai pārpalikušo ozolu (Q. lyrata). Lai atšķirtu pēdējo, atrodiet ozolzīli no koka. Pārklātu ozolu ozolzīļu vāciņš gandrīz pilnībā pārklāj riekstu.
4. solis
Ievērojiet koka ieradumu, ja lapa ir noapaļota, sekla daivas. Purvainais kastaņu ozols (Q. michauxii) apdzīvo mitrājus, savukārt kastaņu ozols (Q. montana) atradīsies uz sausas augstākas zemes.
5. solis
Jūtiet lapu apakšpusi ar trīs smailām, seklajām daivām. Ūdens ozols (Q. nigra) lapu apakšpusē jūtas gludi, savukārt nūju ozols (Q. marilandica) un dienvidu sarkanais ozols (Q. falcata) ir izplūdušas. Lapsa kāti uz nūju ozola ir garāki par collu, bet dienvidu sarkanā ozola kāti aug 1–2 collas.
6. solis
Lapas apakšpusi berzē ar piecām līdz 12 smailām daivām. Lobes var būt dziļas vai seklas. Austrumu melnie ozoli (Q. velutina) apakšā jūtas rupji un izplūduši, un pūciņa nobriest. Ķiršu stumbram (Q. pagoda) un dienvidu sarkanajam ozolam (Q. falcata) ir izplūdušas apakšpuses, bet matiņi nenokrīt. Ziemeļu sarkanais ozols (Quercus rubra) jūtas zemāk gluds, un daivas atrodas mazāk nekā 2/3 līdz vidusdaļai. Dziļi lobētas lapas ar gludām apakšām pieder skarlatīvajam ozolam (Q. coccinea) un Šumarda ozolam (Q. shumardii), bijušie okupē sausos kalnu mežus, bet pēdējie atrodas mitros zemienes mežos.
